Pēdējā laikā kautkā nesanāk laiks apsēsties un uzrakstīt, tapēc šoreiz atstāstu situāciju, kas bija pirms pāris nedēļām.
Man bija nepieciešamība uzasināt krūmgriezim ripu (esmu lauku darbu cienītājs), protams, to var izdarīt pats ar vīli, bet tā kā es ar to nenodarbojos regulāri, tad man šīs iemaņas nav attīstītas. Un risinot šo vajadzību manī radās pardomas par mūsu bāleļiņu biznesa domāšanu.
1) izrādās, ja tu gribi uzasināt savu lauku instrumentu, vai to saregulēt, tad Rīgā un sestdienā tas ir gandrīz neiespējami, jo gandrīz visi servisi strādā tikai darba laikā. Varbūt es gribu nezin ko, bet man liekas, ka šie servisi pāris darbadienas varētu nestrādāt vispār, bet tieši sestdienā tiem būtu jāstrādā pilnu dienu.
2) Kad jau biju atradis un uzasinājis savu ripu (Rīgā ir laikam tikai viena vieta, kur to dara uz speciāla darbagalda – Infleks ), tad iegāju pēc konsultācijas tuvumā esošajā dārza tehnikas veikalā, kur vīrs apjautājās, cik es esmu samaksājis Infleksā par ripas asināšanu. Kad izstāstīju cik, tad viņš lepni nokomentēja, ka viņš būtu paprasījis 2x vairāk, pie tam būtu asinājis ar roku.
Lai arī roku darbs, teorētiski, ir augstāk vērtējams, tad laikam jau ne šajā situācijā, kur runa ir par precizitāti. Man liekas, ka šāda domāšana – kā vairāk paņemt naudas, nevis kā efektīvāk strādāt, arī ir viens no iemesliem, kapēc Latvijā ir tik dramatisks IKP kritums.
Lai vai kā, ir arī viens labs piemērs – Husqvarnas serviss Siguldā, precīzu adresi neatceros, bet, no Rīgas braucot, viņš atrodas Siguldas šosejas kreisajā pusē uzreiz aiz dīvaina paskata benzīntanka. Tur gan agrāk strādāja viens džeks, kurš regulāri sasolīja, bet neizdarīja laika, bet viņa neizdarības parasti piesedz (izdara viņa vietā) pārējie darbinieki. Viņi strādā arī sestdienās.
Leave a Reply