Edgars Letinskis par finansējumu un jauniem biznesiem

Te nu būs kopsavilkums par maniem pieredzes gūšanas braucieniem uz Īslandes un Norvēģijas biznesa inkubatoriem, kuros tiku, pateicoties Ziemeļu Ministru padomes Business mobility grantu programmai. Lūdzu atvainojiet, ka bija tik ilgi jāgaida, bet kā jau zināms, kas ilgi nāk, tas labi nāk.

Kopumā man 5 nedēļu laikā izdevās pabūt visos piecos Īslandes biznesa inkubatoros un 4 nedēļu laikā 3 Norvēģijas inkubatoros, kā arī iepazinos ar meiteni, kas strādā pie The Hub atvēršanas Bergenā, plus vēl satikos ar vairākiem riska kapitālistiem un citām organizācijās, kuru mērķis ir palīdzēt rasties un augt jauniem uzņēmumiem. Šoreiz gan rakstīšu tikai par biznesa inkubatoriem.

No visiem apmeklētajiem inkubatoriem tikai 2 bija privāti finansēti, no kuriem viens tikko tikai sāk savu darbību, tā kā vēl jāskatās kā viņam ies. Kopumā skatoties tas ir tikai loģiski un normāli, ja biznesa inkubatorus finansē valsts vai pašvaldība, jo tas ir viņu „bizness”, jo tieši pašvaldības (caur nodokļu pieaugumu) būs galvenie materiālie ieguvēji no jaunu uzņēmumu rašanās un straujas augšanas. Interesanti novērot bija to, ka visi publiski finansēto inkubatoru vadītāji runāja par to, ka vēlētos būt pašfinansēti, neatkarīgi no publiskā finansējuma. Savukārt privāti finansēto inkubatoru vadītāji runāja par to, ka labāk censties rast publisko finansējumu, jo biznesa inkubators pats par sevi reti kad spēj dzīvot, tas pārsvarā ir naudas dedzinātājs un tāpēc viņām vienmēr būs vajadzīga finansiāla piešprice. Runājām par dažādām idejām, kā piesaistīt inkubatora finansējumu pie izinkubēto uzņēmumu ienākumiem/peļņas un tādejādi nodrošināt inkubatora dzīvotspēju, bet šiem modeļiem ir gan plusi, gan mīnusi. Galu galā, ņemot vērā to, ka gan pašvaldība, gan valsts ir galvenie ieguvēji no biznesa inkubatoru veiksmīgas darbības, būtu tikai loģiski sagaidīt, ka tās arī būtu galvenie biznesa inkubatoru finansētāji.

Pateicoties tam, ka izdevās apmeklēt tik daudz biznesa inkubatorus, radās arī ieskats to dažādībā. Tā strukturēti sadalīt tos pēc dažādiem tipiem gan nevaru, jo katrs no inkubatoriem var būt ar kaut ko atšķirīgs, lai gan to misija ir viena – veicināt jaunu uzņēmumu izaugsmi. Lielos vilcienos var tos dalīt pēc sniegto pakalpojumu apjoma: 

• universitāšu biznesa inkubatori (parasti organizē dažādus biznesa plānu konkursus/sacensības, kuru laikā palīdz izstrādāt biznesa plānus, tādejādi trenējot izpratni par biznesa plānu veidošanu un biznesa domāšanu),
• inkubatori, kas nesniedz finansiālu palīdzību, bet palīdz ar kontaktu tīklu un zināšanām (šajos inkubatoros par visu ir jāmaksā pašiem jaunajiem uzņēmējiem, bet inkubatoriem ir labi kontaktu tīkli, caur kuriem palīdz atrast nepieciešamās kompetences priekš jaunajiem uzņēmējiem. Šajos inkubatoros parasti tiek likts liels uzsvars uz to, ka jāmācās taupīt un jāmeklē veidus kā piesaistīt finansējumu. Vienā no apmeklētajiem šāda veida inkubatoriem tika piedāvāta vesela izglītības programma, kurā 3 mēnešu laikā tiek ielikts labs biznesa zināšanu pamats un iedots labs kontaktu tīkls ar speciālistiem, pie kuriem var vēlāk papildināt nepieciešamās zināšanas.),
• inkubatori, kas sniedz finansiālu palīdzību (parasti šajos inkubatoros ir pieejams finansiāls atbalsts, kas izpaužas samazinātā telpu īres maksā, samazinātā grāmatvedības, juridisko un citu pakalpojumu maksā, bez tam, dažkārt ir pieejams finansējums arī prototipu izstrādei, mārketinga izmaksām u.c. Pārsvarā šie inkubatori cenšas palīdzēt arī ar kontaktu tīklu un zināšanām, bet parasti tas nav tādā līmenī kā inkubatoros, kas specializējas tieši uz kontaktiem un zināšanām).

Atgriežoties pie teorijas, biznesa inkubatoru misija ir veicināt (paātrināt) jaunu uzņēmumu izaugsmi, ko var panākt caur:

• biznesa zināšanu celšanu,
• pieeju nepieciešamajam kontaktu tīklam,
• finansiālu atbalstu.

 Es novēroju, ka gandrīz visi inkubatori grib sniegt visas trīs iepriekšminētās lietas, bet parasti jaunie uzņēmēji uzskata, ka viņi „visu jau zina” un vienīgā problēma, kas viņiem ir – tas ir naudas trūkums. Jauno uzņēmēju tipisko pozīciju var formulēt šādi: „Nemāciet mūs dzīvot, iedodiet mums nedaudz „piķi” un mēs uztaisīsim lielo naudu.” Šī pozīcija arī ir vislielākā grūtība biznesa inkubatoru darbībā. Tie inkubatori, kas sniedz finansiālu atbalstu, tīri cilvēcīgi ar laiku zaudē uzmanību uz kontaktu nodrošināšanu un zināšanu celšanu, kas notiek dēļ jauno uzņēmēju koncentrēšanos uz finansiālā atbalsta pakalpojumu.

Vairākos abu valstu inkubatoros novēroju to, ka viņi tieši speciāli izvēlas nesniegt finansiālo atbalstu, jau sākotnēji skaidri definējot, ka inkubēšana tiks veikta tieši caur zināšanu celšanu un pieeju nepieciešamajam kontaktu tīklam. Šī izvēle tiek balstīta uz pārliecību, ka biznesa veiksmi nodrošina nevis biznesa idejas unikalitātē, bet tieši zināšanas, kā izveidot biznesu. Par šo lietu mēs varam paši pārliecināties praksē, kaut vai ar vienkāršu piemēru: ir kafejnīcas, kuras iznīkst dažos pirmajos mēnešos, bet ir kafejnīcas, kuras dzīvo ilgi.

Es šobrīd turpinu strādāt pie tā, lai izveidotu biznesa inkubatoru Rīgā, kurš nesniegs finansiālu atbalstu, bet strādās tieši pie zināšanu celšanas un palīdzības atrast kontaktus ar nepieciešamajiem cilvēkiem. Ja jūs gribat man palīdzēt izveidot šādu inkubatoru, vai gribat saņemt tā pakalpojumus, lūdzu sazinieties ar mani. Sīkāku informāciju par iespējamajiem inkubatora pakalpojumiem izklāstīšu privāti, vai tad, kad būšu dabūjis apstiprinājumu no potenciālajiem finansētājiem par inkubatora izveidi.