Vakar vakarā man zvanīja viens džeks un, atsaucies uz vienu manu bijušo klientu, prasīja padomu.

Viņš ir izdomājis pārdot vienu īpašumu, viņam ir pircējs un šodien esot jāiet pie notāra parakstīt pirkuma/pārdevuma līgums. Tā kā viņam pašam ar šādiem darījumiem pieredzes nav, tad viņš bija diezgan satraucies un gribēja, lai kāds viņu pakonsultē un parūpējas par viņa drošību – par to, lai viņš galu galā saņemtu visu naudu par savu īpašumu.

Man bija iespēja savus dienas plānus pabīdīt tā, lai es varētu aiziet viņam līdzi, tāpēc sarunājām šodien tikties pie notāra, kur būs klāt arī Pircēji.

Kā jau biju paredzējis, izrādījās, ka Pircēji ir labticīgi cilvēki, kuri grib nopirkt īpašumu un grib arī samaksāt. Kad notārs iedeva mums visiem izlasīt sagatavoto pirkuma līguma projektu, es pēc tā izlasīšanas palūdzu papildināt līgumu ar punktu, ka gadījumā, ja Pircējs nesamaksās naudu līdz noteiktajam termiņa, tad Pārdevējam ir tiesības vērsties tiesā ar prasību atcelt šo līgumu. Vēl es painteresējos par iecerēto plānu, kādā veidā tiks veikta pirkuma maksas samaksa un kurā brīdī ir plānots parakstīt nostiprinājuma lūgumu par īpašuma tiesību reģistrēšanu uz Pircēju.

Man radās daži priekšlikumi, kā panākt to, lai process notiek raitāk un lai samazinātu riskus gan Pircējam, gan Pārdevējam par otrās puses negodprātīgu rīcību. Pie tam notārs visus manus priekšlikumus apstiprināja par labiem esam.

Bet te nu es saskāros ar agrāk jau diezgan bieži novērotu parādību, ka manu vēlmi sakārtot darījuma procesu un dokumentus tā, lai tie samazinātu abu pušu riskus, Pircēji sāka tulkot kā: “Kaut kādu dīvainu neuzticēšanos, kura, protams, ir tāpēc, ka es par visiem pārējiem spriežu pats pēc sevis.” Tātad, es pats esmu baigais blēdis un tāpēc citus par tādiem uzskatu. Te nu man gribas paskaidrot, ko es arī mēģināju izdarīt būdams pie notāra.

Dokumenti vienmēr ir jāsagatavo izejot no pozīcijas, ka var notikt vissliktākais un kāda no pusēm var sākt rīkoties negodprātīgi. Tāpēc dokumentos vienmēr ir jābūt atrunātiem visiem riska momentiem un kārtībai, kā rīkoties otrai pusei, saskaroties ar šādu negodprātību. Savukārt, ja es jau pie dokumentu sagatavošanas un/vai parakstīšanas neuzticos otrai pusei, tad es nemaz neparakstu nekādus dokumentus un neslēdzu nekādus darījumus, lai vispār neielaistos riskantos darījumos.

Diemžēl esmu diezgan bieži novērojis cilvēku attieksmi, ka darījumi tiek slēgti pavirši, nesakārtojot dokumentāciju, ar vārdiem uz lūpām: “Tu taču vari man uzticēties! Tu taču mani pazīsti!”

Man ir bijis viens darījums, kuru es noslēdzu pirms 4 gadiem. Es cilvēkam uzticējos. Bija paredzēts, ka šis cilvēks viena mēneša man samaksās naudu. Šobrīd ir pagājuši 4 gadi un viņš man joprojām nav visu samaksājis. Es neesmu ar šo cilvēku sācis tiesāties tikai tāpēc, ka mūsu starpā parakstītajā līgumā vienā punktā viens formulējums tika uzrakstīts nedaudz savādāk, kā šī paša līguma citā punktā. Par laimi šī neveiksmīgā darījuma summa nebija pārāk liela, lai gan man tā ir sāpīga joprojām.

Balstoties uz šādu pieredzi, es nespēju atļaut kādam citam cilvēkam, kuru es konsultēju, slēgt darījumus, par kuru dokumentāciju man nav 100% pārliecība. Es labāk atļauju, lai mani sauc par dīvaini, kurš nezin kāpēc tik šausmīgi neuzticas.

Arī citiem iesaku, labāk izskatīties dīvaini piesardzīgiem, nekā parakstīt kaut ko, kur nav 100% pārliecības par Jūsu drošību.

]]> http://www.edgarsletinskis.lv/2008/07/04/par-dokumentos-paredzamo-drosibu/feed/ 0