Nezinu kurš, bet kāds, laikam jau blogeris, ir iesācis šādu vīrusu. Tagad, sakarā ar to, ka Bonkajs ir norādījis mani kā vienu no nākamajiem, man ir jāraksta par sevi septiņas lietas, kuras Jūs par mani nezinājāt. Tā kā es savā blogā parasti rakstu ne par sevi un pieņemu, ka mana bloga lasītāji mani personīgi nepazīst, tad ceru, ka man šo uzdevumu paveikt nebūs sarežģīti. Nu tad lai iet:

1) Es esmu riktīgs lauku puika. Esmu dzimis Varakļānos, kad man bija nedaudz vairā par gadu, tad mana ģimene pārcēlās uz Kārzdabu (Cesvaines lauku teritorija), kad es gāju 4.klasē, tad mani vecāki iegādājās lauku māju (meža vidū, upes ielokā, 10 ha lauksaimniecībā apstrādājamas zemes un tai pa vidu vecā guļbūve ar vairākām saimniecības ēkām), kurā man nācās apgūt visas tās iemaņas, ko nebiju paspējis apgūt vēl pirms tam. Šobrīd gan ir pienācis tas brīdi, kad šī māja ir izlikta pārdošanā. Sakarā ar to, ka iegādājoties šo māju, viņas bija nekādā stāvoklī, tad laiku no 4. līdz 9. klasei pavadīju gandrīz jaunsaimnieka lomā. Izskatās, ka šī lauku būšana man ir pamatīgi iesēdusies asinīs. Šobrīd es dzīvoju Rīgas centrā, bet sapņoju par to, ka kādreiz atkal varēšu dzīvot laukos. Sakarā ar visu iepriekš minēto es nebaidos no darba, arī no smaga darba. Faktiski ir pat pretēji, ja man nav darba, tad es “mirstu” nost. Papildus mīlestībai pret darbu, es nebaidos arī no mājlopiem un ja ir nepieciešams, bez problēmām varu kādu no mājlopiem arī pārvērst pusfabrikātos.

2) Esmu ļoti mērķtiecīgs. 5 gadu vecumā izdīcu mammai, lai nopērk man klavieres un apsolīju, ka viņas mācīšos. Es atceros, kā mamma centās mani atrunāt:”Bērni ārā spēlēsies, bet tev būs jātrenējās klavieres. Tas tev būs grūti……..” Bet es tik savā muļķa prātiņā solīju, ka trenēšos kā traks. Viss klavieru trenēšanās prieks man pārgāja apmēram pēc pusotra gada, bet tad jau mamma atkal neatlaidās. Tā ar lielām cīņām paralēli pamatskolai pabeidzu arī mūzikas skolu. Mācījos spēlēt klavieres, nedaudz arī blokflautu. Patiesībā, mūzikas skolu pabeidzu pateicoties skolotājai Putniņai. Esmu viņai vēl tagad pateicīgs.

3) Es nesmēķēju un dusmojos uz visiem, kas man liek ostīt viņu smēķēšanu. Bet tālajā bērnība, kad man bija 5 vai 6 gadi, tad man izdevās ar tēvu sarunāt, ka viņš man pirks cigaretes, lai es varētu smēķēt. Viņš man viņas gan nekad tā arī nepirka, lai arī bijām vienojušies, ka pirks man “Kosmosu”. Nepirka tāpēc, ka kādu laiciņu pēc mūsu vienošanās, vienā vakarā, mājās, kautkādu viesību laikā, kad es atgādīnāju par mūsu vienošanos attiecībā par manu “vīru lietu” – smēķēšanu, tēvs teica: “Ja tu tagad izpīpēsi 3 “Primas” cigaretes, tad es tev pirkšu “Kosmosu”, ja nē, tad tu apsoli, ka nekad nepīpēsi.” Un kā Jūs domājiet, ko es viņam atbildēju? Pāreizi! Es teicu: “Sarunāts! Dod šurp “Primu” un lieta būs darīta.” Viņš iedeva. Es ļuļķēju. Viņš teica, ka jāvelk iekšā. Es teicu, ka es taču velku. Viņš teica, ka nē, jāvelk iekšā. Un apmēram pēc 45 sekundēm es apsolīju, ka nekad nesmēķēšu.

Jāatzīst, ka pamatskolas ietekmē, lai varētu kopā ar džekiem starpbrīdī skriet aiz stūra, es tiku kādas 5 cigaretes nopīpējis, bet kautkā man šitā “krutuma” lieta nelikās nemaz tik kruta.

4) Es vispār nelietoju alkoholu. Te arī ir stāsts. Pat divi.

Pirmais – mans tēvs 20 gadus ir apzinīgi nodzēris un es zinu, kurp ved tāda dzīve, un es negribu tur nonākt.

Otrais – es diezgan vēlu pagaršoju alkoholiskos dzērienus. Faktiski šajā jautājumā man palīdzēja RTK kopmītnes. Lai gan viņās bija dzelžaina kārtībā pateicoties “Majoram”, tomēr, kā Jums var apliecināt arī Gunča, pie mums varēja sastapt arī aizliegtos augļus. Tāds smagākais piedzīvojums man ar “Maskovskuju” sanāca 2 dienas pēc mana pirmā un vienīgā snowborda dēļa iegādes. Saistībā ar to vakaru es atceros kā 15 minūšu laikā izdzēru apmēram 350 gr. šņabja, pēc tam atceros vēl kaut ko (to gan es īsti negribu atcerēties) un tam jau seko nākamais rīts kopmītnēs. Pamodies es sapratu, ka esmu savā gultā, bet man nebija ne jausmas, kā es viņā nokļuvu. Izejot gaitenī, nezin kāpēc, gandrīz visi, ko es satiku, smaidīja. Pēc šīs dzeršanas atklājās diezgan daudz sekas, ko es biju paspējis sastrādāt apmēram 6 stundu laikā.

Drīz pēc tam es saderēju ar vienu džeku uz 0.7 šņabi, ka es 6 mēnešus nemaz nelietošu alkoholu.Es vinnēju. Viņš pildīja savas saistības. Es atkal piedzēros. Atkal saderēju uz 6 mēnešiem. Atkal vinnēju …………. atkal saderēju. Šoreiz nevinnēju, bet drīz sapratu to, ka tad kad es dzeru, es palieku stulbs un man tas nepatīk. Tāpēc savas dzīves kvalitātes labad izlēmu ka nelietošu vispār. Nu jau būs 7 gadi, ka nelietoju.

5) Es esmu cilvēks pionieris. Varbūt ka tā sanāk pārāk skaļi teikts, bet es novēroju, ka man ir pataloģija uz jauniem biznesiem. Mani tikpat kā nesaista tādi biznesi, kas Latvijā jau strādā. Es regulāri atrodu jaunas idejas produktiem/pakalpojumiem, kuri Latvijā vēl īsti netiek piedāvāti.

Šai manai rakstura īpašībai raksturīgi ir tas, ka es ļoti ātri mācos un, diemžēl, man ātri apnīk. Es galīgi neesmu rutīnas cilvēks, kuram iedod instrukciju un viņš ilgstoši strādās. Bet man var dot problēmu bez risinājumu un es pats sameklēšu risinājumu.

Lai Jums nerastos nepareizs priekšstats, tad jāpiebilst, ka iepriekš teiktais nenozīmē, ka es neizdaru līdz galam to ko esmu apņēmies. Es ļoti reti cilvēkiem kautko apsolu, jo pildu savas apņemšanās arī bez “skaļiem” solījumiem.

6) Man patīk makšķerēt. Visu manu bērnību mums ar tēvu regulāri tika pa mizu no mammas, par to, ka mēs pārāk ilgi aizsēdējāmies pie ezera. Mammai nepatika ka mēs ejam makšķerēt. Bet laiki mainās. Šogad 2.janvārī es pirmo reizi biju devies “bļitkot” (zemledus makšķerēšana). Un kā Jūs domājiet, kas mani aizveda? Jā, pareizi! Bļitkot mani aizveda mana mamma.

7) Esmu praktizējošs kristietis. Pirms 7 gadiem viens džeks uz ielas man piedāvāja palasīt bībeli. Es viņam atteicu, ka man tas īsti neinteresē (laikam jau dēļ valdošajiem stereotipiem un cilvēku (Manas) reliģiozitātes). Viņš kautkā turpināja sarunu, mēs vēl brīdi runājāmies, tad viņš izvilka no kabatas PocketPC UN mums radās kopīgs sarunu temats. Tagad ar to pašu džeku jau ilgstoši esam biznesa partneri un es viņam esmu ļoti pateicīgs par to, ka viņš mani uzrunāja.

Izskatās, ka es pat varētu vēl turpināt, bet bija jāraksta tikai 7 lietas. Tagad man ir jānodod stafete nākamajiem 7 cilvēkiem. Es, izsekodams ķēdīti ar cilvēkiem, kuri jau ir uzaicināti uzrakstīt savas 7 lietas, pamanīju, ka gandrīz visi blogeri, kurus es pazīstu, jau ir uzaicināti. Bet tā kā daži joprojām nav uzrakstījuši savas 7 lietas, tad es arī viņus aicinu atkārtoti:

Artūrs Mednis

Ernests

Ģirts

labprāt dzirdētu arī Zigurdu Zaķi